Lūk, arī beidzies kārtējais stāsts par maniem ceļojumiem.
Ceļojumi – gluži kā pavedieni, bet ieraksti – kā pinumi kipu mezglu rakstā. Daži sapīneklīgāki, daži īsāki, daži spilgtāki, bet citi bālāki. Paši par sevi nes atbalsis no tā, kas noticis, bet kopā veido dīvainu manas dzīves matu ērkuli.
Šis ceļojums bija mierīgāks un līdzenāks par daudziem citiem, jo valsts ir diezgan līdzena un bez atklāsmēm, lai gan tai netrūkst sava šarma un savdabības. Kādreiz kultūru es iemācījos izprast no Andreja Gorohova raidījumiem par mūziku “Muzprosvet”. Tur vairākkārt tika cilāta šāda tēma. Lai gan līdzekļi, instrumenti un formāts mūziķus ierobežo, tieši tie viņiem dod radošo impulsu, iespēju pārvarēt mākslīgi uzceltās robežas. Kad nav nekādu robežu un barjeru, ir neiespējami izlemt par attīstības virzienu, nav iespējams nenoslīkt bezgalīgās izvēles sīkumos, foršuma dopamīna piešpricēs. Es velku uz to, ka mēs izvēlējāmies kalnus un velosipēdu kā mūsu darbības instrumentus, bet tiešos reisus no apkārtnes ar lētajām aviosabiedrībām un budžeta naktsmītnes mums uzspieda realitāte. Taču gan viens, gan otrs mūs norūdīja, lika kustināt kājas un smadzenes. Es, protams, domāju mūsu episko, divus kilometrus augsto kāpienu, kurš izrādījās daudz mazāk briesmīgs, nekā zīmēja iztēle. Ribakovs, taisnība, teica, ka vispār tīrais nieks, gatavs atkārtot.
Nu ko – viņam radīsies iespēja, jo mēs lidojam uz Jordāniju un nekādi nevaram izvairīties no divām ārprātīgām dienām, kuras pēc kāpuma un distances būs vēl grūtākas nekā tās, ko pārdzīvojām Kiprā. No otras puses – balva solās būt vēl lielāka.
Lieta, protams, nav valstī, bet gan piedzīvojumos. Ja nebūtu ķibeļu un problēmu – neiepazītu vietējo dzīvi tuvāk, neizjustu mundruma pieplūdumu un vieglu paniku, kad apstākļi spiež, kā arī prieka un atvieglojuma viļņus, kad viss izdodas. Kādreiz es sajutu, ka, neraugoties uz visiem dzīves kāpumiem un kritumiem, cilvēkam, kā arī citiem dzīvniekiem, ir neticami paveicies – mēs dzīvojam, varam izjust emocijas, skumjas, prieku, prātot par acumirklīgo un mūžīgo. Akmenim tas viss ir liegts – tas vienkārši eksistē, tam nav un nebūs nekā. Grūti iedomāties lielāku nelaimi, kā nekad neeksistēt, neraugoties uz visām bēdām un skumjām, ko pār tevi gāž šī iznīcīgā eksistence. Laikam man vienkārši ir paveicies un izdevies palūkoties uz dzīvi no dažādām pusēm – ar izpratni par daudziem tās ierobežojumiem un iespējām, un savu vietu šajā bezgalīgajā ritumā.
Satura rādītājs